svētdiena, 2016. gada 19. jūnijs

Lidmašīnas.

Kad man bija gadi četri pieci, es uzrāpos uz lielas dēļu kaudzes lauku mājas pagalmā, lai mūsu suns netiktu man klāt(man bija traki bail no suņiem un jāsaka, ka līdz galam tam vēl joprojām neesmu ticis pāri), un stundām varēju vērot lidmašīnas. Tie bija PSRS iznīcinātāji(MIG?). Tie neticamā ātrumā un ar lielu troksni nesās pāri pašām egļu galotnēm. Vai arī veica trakus manevrus, virpuļojot pretim debesīm. Man tas viss tik ļoti patika. Pēc atdalīšanās no mātes Krievijas, es gāju savus metrus 150 tālāk un deldēju savas bikses uz liela laukakmens ceļa malā, vērodams kukuruzņikus un planierus, un izpletņlēcējus. Tur manu skatu netraucēja mežs un atkal stundām varēju vērot gaisa kuģus. Tiku manījis pat pāris planierus, kam uzmontēts motors ar propelleru. Vai lidmašīnu, kam piesaitēti divi planieri reizē. Vienreiz bija kādas planieru sacensības, kad saskaitīju reizē gaisā gabalus piecpadsmit. Vienvārdsakot, maza puikas paradīze. Lidlauku gan slēdza un planierus, sakrautus vienu uz otra, aizveda uz neatgriešanos.
Kopš tā laika pagājuši jau vairāk kā gadi 25. Šodien tajā pašā vietā esot atkal savām acīm skatīju iznīcinātāju. Pieķēru sevi, ka atkal ar puikas sajūsmu vicināju rokas un kaut ko klaigāju aiz prieka, redzot šo zemu lidojošo monstru. Mazs mirklis bērnības zaļās zāles un debesu zilgmes pazibēja. Un tad pāri nāca skaudrā realitātes izjūta. Baisa un reizē skumja. Labāk, lai šādas vai citādas nāves mašīnas vairs netiktu skatītas neviena acīm.

1 komentārs: